Pūļi, 1. daļa

Pirmā daļa no 3. februārī iznākušās grāmatas Lielā Covid-19 panika nodaļas Pūļi. Kas ir pūļi, kā tie veidojas un attīstās, kādus pūļus varējām novērot kovida laikā.

Laipni lūgti pūlī

Pūļi ir lielas sociālās grupas, kas darbojas emocionāli intensīvā režīmā un kuru locekļus vieno kopīga apsēstība. Šī apsēstība laika gaitā var mainīties, taču intensīva kopīga apsēstība ir galvenā pūļa pazīme. Desmitiem tūkstošu cilvēku, kas skatās sporta spēli stadionā, ir pūlis, jo visi ir emocionāli aktivizēti un koncentrēti vienlaikus uz vienu un to pašu — spēli. Viņi atspoguļo cits cita apsēstību un apzinās, ka atrodas grupā, kurā visi pievērsušies vienam un tam pašam. Redzot savu apsēstību, kas atspoguļojas pārējo reakcijās, viņi vienojas patīkamā, intensīvā un kopīgā pārdzīvojumā.

Sporta stadionā pūlis ir īslaicīgs un nav sevišķi bīstams, jo pēc spēles beigām tas izklīst — kopīgā apsēstība nav pietiekami ilga, lai veidotos cieši saistīta grupa. Turpretī regulāri funkcionējošām “normālām” sociālām grupām ir vairāki mērķi, kuru nozīme dalībnieku uztverē laika gaitā ļoti bieži mainās.

Iepriekš daudz esam rakstījuši par to, kas ir “normāla” grupu uzvedība un kādi ir grupu veidi. Kopumā mūsu uzskats ir tuvs “sociālās identitātes” skolai psiholoģijā. Īsumā, ilgdzīvojošas grupas ar spēcīgām emocionālām saitēm starp locekļiem, piemēram, ģimenes vai nācijas, īsteno kopējās intereses dažādos veidos.

Valsts kā veselums var būt sociāla grupa, nebūdama pūlis, kā tas ir gadījumā, kad tās locekļi ir noraizējušies par simt un vienu lietu, bet nav vienotas, intensīvas uzmanības. Valsts kļūst par pūli tad, kad tās iedzīvotāju uzmanību pārņem viena apsēstība — tēma, par kuru visi domā, runā un ir apsēsti pat individuālā līmenī.

Bieži valstīm viena apsēstība ir tikai ļoti īsu brīdi, piemēram, vēlēšanu dienā vai valsts svētku laikā, bet dažkārt tās var būt pārņemtas ar vienu tēmu gadiem ilgi. Piemēram, Francija visu 1914.–1918. gada periodu bija apmāta ar uzvaru Pirmajā pasaules karā. Arī ciemati, draudzes un politiskās kustības uz kādu laiku var pārvērsties par pūļiem. Pūļu savdabīgā apsēstība, emocionālā intensitāte un apmērs dažkārt noved pie tā, ka tie iegūst lielu varu un diktē virzienus, kas var mainīt vēstures gaitu visā valstī vai pat visā pasaulē. Bīstamu apdraudējumu rada tas, ka apsēstība pūli padara aklu pret visu pārējo, kas ir būtisks normālos laikos.

Vislabākais piemērs spēcīga un bīstama pūļa rašanās procesam ir masu politiskie mītiņi, ko organizēja nacisti Vācijā 20. gadsimta 30. gados. Šajos mītiņos simtiem tūkstošu vāciešu stāvēja cits citam klāt, cieši sakļāvušies, visi bija vērsti uz vienu un to pašu fokusa punktu — savu vadoni, no kura, kā tika uzskatīts, izrietēja visa patiesība un morāle. Cilvēki pūlī zaudēja savu individualitāti, kā arī spēju domāt kritiski un patstāvīgi. Viņi kļuva par daļu no vienota sociāla veseluma, kurā visi reaģēja vienādi, jūsmojot par vienu un vaimanājot par ko citu, solot nemirstīgu uzticību līderim un atriebību pasludinātajam ienaidniekam.

Sarežģītus lēmumus, kuru pieņemšanai individuāli cilvēki būtu mocījušies gadu desmitiem ilgi, piemēram, par to, vai viņu ebreju kaimiņi, kas cīnījās kopā ar viņiem Pirmajā pasaules karā, patiesībā bija viņu ienaidnieki, pūlis pieņēma dažu sekunžu laikā. Pūļa līderis teica, ka viņi ir ienaidnieki, un simtiem tūkstošu balsu uzreiz to apstiprināja. Šādos pūļa pasākumos ilggadēji draugi dažu sekunžu laikā kļuva par nāvīgiem ienaidniekiem un pilnīgi svešinieki kļuva par asinsbrāļiem, kas bija gatavi plecu pie pleca cīnīties tranšejās līdz nāvei.

Šo neiedomājamo sasniegumu nacisti panāca ar rūpīgu vadību. Indivīdus “iesildīja” ar skaļu mūziku, militārām parādēm un drudžainām runām, kurās tika uzsvērta augstākā līdera nozīme. Visur bija redzami grupējuma simboli, piemēram, milzu karogi un spīdīgas uniformas. Tika izmantotas smaržas un apgaismojums, lai radītu mājīgu, bet pārdabisku sajūtu.

Nacisti neizgudroja ne pūļus, ne arī to, kā tos radīt un manipulēt ar tiem. Viņi saprata pūļa spēku, pētot vēsturi, kas ir pilna ar tādiem piemēriem, bet mūsdienās gandrīz vispār vairs netiek pētīta. Pagājušā gadsimta otrajā desmitgadē radās sociālistu pūļi. 19. gadsimta 80. gados — nacionālistu pūļi, bet 17. gadsimtā parādījās amerikāņu puritāņu pūļi. 19. gadsimtā Eiropā, Āfrikā un Āzijā bija vērojami reliģiskie pūļi. Vairākus gadu desmitus apgaismības laikmetā, kad zinātnieki un tirgotāji uzskatīja par savu pienākumu “civilizēt” iedzīvotājus, palīdzot tiem novērsties no pūļa uzvedības un domāt patstāvīgi, zinātnisko darbu pamattēma bija lauksaimnieku pūļi.

1841. gadā dzejnieks Čārlzs Makejs (Charles Mackay) sarakstīja grāmatu Neparasti populāri maldi un pūļu neprāts (Extraordinary Popular Delusions and the Madness of Crowds), kurā aprakstīja savus novērojumus kara, slimību, reliģiskā un ideoloģiskā fanātisma laikā. Viņa galvenais vēstījums nākotnei ir ietverts šajā citātā: “Cilvēki, kā jau pareizi sacīts, domā ganāmpulkos. Acīmredzams, ka viņi zaudē prātu pulkiem, bet atgūst tikai lēnām, katrs atsevišķi.” Ko līdzīgu rakstnieki ir atzinuši gan agrāk, gan vēlāk. Mēs Makeja izteikumu uzskatām par empīrisku apgalvojumu — kad pūlis kādu laiku ir pastāvējis, tas neizšķīst sprādzienveidīgi, bet gan pamazām.

Trīs pūli raksturojošās iezīmes

Mūs interesējošos pūļus no parastajām grupām atšķir trīs elementi. Skaidrākā pūļa atšķirīgā iezīme ir tā kopīgā koncentrēšanās uz kaut ko. Šis “kaut kas” var būt gandrīz jebkas, un tam pat nav jābūt reālam. Pūlis var formēties apsēstībā ar bailēm no vampīriem, reliģisku ideālu, vēlmi atriebties, harismātisku līderi, gaidāmu apokaliptisku notikumu, Kristus otro atnākšanu vai konkrētas puķes selekciju. Šim “kaut kam” nav jābūt kaut kam tādam, kas mierīgos laikos indivīdus uztrauktu vai pat kam viņi ticētu, piemēram, atriebībai vai vampīriem. Tomēr indivīdi pūlī nepārtraukti pievērsīsies šim “kaut kam” un runās par to, kals plānus un dos solījumus cits citam par to, kā arī lamās ikvienu, kas svārstās apņēmībā to izskaust, iegūt, izvairīties no tā, apvienoties ar to vai ko citu, atbilstoši apsēstības loģikai.

Otra atšķirīga iezīme ir tā, ka indivīdiem pūlī gan patiesība, gan morāle vairs nav nemainīgas lietas. Par tām kļūst pūļa apsēstības rezultātā tapuši slēdzieni, kurus gandrīz acumirklī pieņem visi pūļa dalībnieki. Tas, vai ebreji ir vai nav ienaidnieki, vairs nav individuāla morāla izvēle, bet tā vietā kā grupas apsēstības rezultāts radusies patiesība, ka viņi ir ienaidnieki. Tas, vai virsmas tīrīšana palīdz vai nepalīdz izvairīties no inficēšanās, vairs nav zinātniskas izpētes rezultāts. Tā vietā atziņa, ka palīdz gan, tiek paaugstināta līdz šim statusam grupas apsēstības rezultātā. Šo jauno patiesību uzreiz pieņem visi pūļa dalībnieki. Arī tas, vai nāve ir kaut kas cēls, ko vajadzētu vēlēties, vai kaut kas briesmīgs, no kā bēgt, nekavējoties tiek izlemts pūļa apsēstības, nevis individuālās morālas izvēles rezultātā.

Viss, ko cilvēki parasti uzskata par pastāvīgu, pūlī kļūst mainīgs. Tieši šī mainība ir tas, kas cilvēkus no malas visvairāk fascinē, to uzskatot par neprāta izpausmi. Savukārt tos, kuri nepiekrīt jaunajām patiesībām un jaunajai morālei, pūļa dalībnieki uzskata par noliedzējiem, ļaundariem vai arī par pilnīgiem neprāšiem.

Taču kā gan tik aptverošas lietas kā “patiesība” un “morāle” var kļūt par pūļa līmeņa konstrukcijām, ja pūļa apziņa un apsēstība ir tik ierobežota? Lai to saprastu, iedomāsimies, ka “patiesība”, kā to redz indivīds, ir milzīgs audekls, uz kura ir uzgleznoti daudzi elementi. Katram indivīdam ir savs personīgais milzu audekls, kurā parasti tikai daži no elementiem parādās arī uz citu cilvēku audekliem.

Kad indivīdi saplūst pūlī, pūļa apsēstība pārvēršas par jaunu patiesību, kas gandrīz uzreiz aizstāj visu, kas indivīdiem šajā audekla daļā bija iepriekš. Lai ko arī indivīdi iepriekš būtu domājuši par sejas maskām, tas uzreiz tiek pārrakstīts, kad pūļa līderi par tām izsaka jaunu viedokli. Tad pūļa dalībnieki, tostarp zinātnieki, racionalizē šo jauno viedokli un vienkārši apstiprina to par patiesību. Ja viņiem vajadzēs aizmirst, ka vēl nesen apgalvoja ko citu, viņi to izdarīs un savu agrāko patiesību noniecinās, it kā tā neko nenozīmētu.

Tiem, kas vēlas iebilst kādai no pūļa jaunajām patiesībām, tiek dots neiespējams uzdevums — to neapšaubāmi atspēkot. Bez jebkādas mentālas pretestības pūļa dalībnieki paši sev izliksies, ka jaunais uzskats ir pilnīgi apstiprināts un ka visi cilvēki, kuri apgalvo pretējo, ir mazvērtīgākas būtnes. Tas pats attiecas uz morāli — individuālās pārliecības tiek nospiestas zem pūļa izlemtās jaunās morāles, pat ja runa ir par tik fundamentālām lietām kā dzīvība un nāve un pat ja pūļa dalībnieki vēl mirkli pirms jaunās morāles izlemšanas uzskatīja pilnīgi pretēji. Vilcināšanās un divdomības periods, kura laikā individuālās pārliecības tiek iznīcinātas, bieži vien nav ilgāks par minūtēm, augstākais, nedēļām.

Trešā pūļa būtiskā iezīme ir tas, ka grupa kopumā atbalsta uzvedību, kas individuālā līmenī tiek uzskatīta par nepieļaujamu. Pūlis atklāti dara to, ko atsevišķas personas tajā joprojām uzskatītu par neētisku un noziedzīgu, ja to darītu personīgi. Pūlī apspiestās vēlmes bieži vien izpaužas kā grupai pieņemama uzvedība. Tieši sabiedrībās, ko veido cilvēki, kuri ir nosacīti tendēti būt kautrīgi, pazemīgi, piedodoši un miermīlīgi, pūlis kļūs lepns, valdonīgs, atriebīgs un vardarbīgs. Kad pūlis kļūst par nozieguma grupā izdarītāju, vērotājam no malas tas liekas neparasti un biedējoši, bet tie, kas atrodas pūļa iekšienē, šo pārvērtību nepamana.

Kovida laikos bija plaši novērojami noziegumi grupā. Vientuļie ar pūļa rīkojumu palīdzību padarīja vientuļus citus. Tie, kas savā ikdienas dzīvē bija stingri pakļauti priekšniecības kontrolei, pēc pūļa vadoņu norādēm pazemot tos, kas pretojās pūlim, pazemoja citus. Tā kā viņiem pašiem trūka veselīgas sociālās dzīves, pūļa dalībnieki dzīvoja, aizstājot to ar pūļa līderiem, vienlaikus radot ciešanas visiem pārējiem. Pūļi var būt tik bīstami, jo, tieši darbojoties kā pūlis, cilvēki var darīt un slavināt lietas, kas citādi nebūtu iespējams. Nelaimīgu apstākļu sakritības gadījumā var rasties pat alkas iznīcināt, kas pēc tam var tikt apmierinātas rūpnieciskos apmēros.

Trīs pūļa raksturīgās iezīmes — vienota apsēstība, morāles un patiesības mainība un grupas noziedzība — ir pētītas gadsimtiem ilgi. Šīs īpašības raksturo daudzus kultus, masu kustības, reliģiskās sektas un fanātiķu grupas. Mēs redzam pūļa uzvedības miniatūras versijas visos grupu pasākumos, piemēram, ballītēs, kāzās un bēru ceremonijās, kur klātesošie uz īsu brīdi pievienojas pūļa uzvedībai. Taču kāzām, ballītēm un bēru ceremonijām ir skaidrs mērķis un skaidrs beigu punkts. Īstiem pūļiem nav skaidra beigu punkta, lai gan tie visi vienmēr beidzas, dažreiz pēc dažām dienām, citreiz pēc gadu desmitiem.

Pūļi kā zvēri un kungi

Pūļus var iedalīt tipos, galvenokārt pamatojoties uz to raksturojošo kopīgo apsēstību. Tādi pūļi, kurus apvieno harismātisks līderis, piemēram, kulti, parasti ir aizņemti ar kopīgiem projektiem, piemēram, kaut ko būvēt vai pret kaut ko cīnīties. Tāpat pūļus var apvienot sākotnējas bailes vai sākotnēji radusies izdevība. Lielā panika ir novedusi pie pūļiem, kas sākotnēji veidojušies no kopīgām bailēm, savukārt iekarošanas armijas ir piemēri pūļiem, kas veidojušies, pateicoties kopīgām iespējām. Tāpat pūļus var veidot arī kopīgas bēdas, kopīgs dievs vai kopīgi meklējumi.

Tomēr visos gadījumos pūļiem piemīt zināms kolektīvais saprāts. Paša pūļa eksistenci aizsargā ne tikai ļoti apzināta intelektuāla attieksme pret kopīgo apsēstību, vai tā būtu visu ebreju iznīcināšana vai Covid-19 vīrusa apkarošana, bet arī zināma racionalitāte. It kā pūlis būtu vienots gudrs organisms, tas sajūt briesmas savai eksistencei un saliedētībai, pret kurām jācīnās. Tāpēc visi pūļi iesaistās cenzūrā pūļa iekšienē, tāpēc tiem nepatīk, ja grupas, kas izskatās pūlim piederīgas, izdara ļoti atšķirīgas izvēles, un tāpēc alternatīvos pūļus tie uzskata par konkurentiem, kas jāiznīcina vai no kuriem jāizvairās. Pūļi atrod ienaidniekus un cenšas tos neitralizēt.

Arī pūļi laika gaitā stratēģiski pielāgo savu apsēstības fokusu. Kad viens mērķis ir sasniegts, pūlis cenšas pāriet uz citu mērķi, lai turpinātu pastāvēt. Mēs to redzējām kovida periodā, kad mērķis ierobežot Covid-19 vīrusa izplatību, lai iegūtu laiku, nemanāmi pārtapa mērķī pilnībā izskaust vīrusu. Šis otrais mērķis nodrošina ilgāku un intensīvāku pūli nekā tikai īslaicīga ierobežošana. Savukārt vīrusa izskaušana viegli pārvēršas apsēstībā ar plašiem iespējamiem nākotnes variantiem, ļaujot pūlim izdzīvot pat tad, ja sākotnēji tika uzskatīts, ka vakcinācija vai kolektīvā imunitāte ir sasniegusi “izskaušanas” mērķi.

Uz dažiem pūļiem, piemēram, nacistiem, skatās ar šausmām, bet uz citiem, piemēram, agrīnajiem amerikāņu revolucionāriem, raugās ar patiku. Vēl uz citiem skatās negatīvi, bet drīzāk ar nogurušu neuzticību, nevis augstu morālu nosodījumu, piemēram, uz amerikāņu prohibicionistiem. Kovida pūļiem ir elementi no visiem trim šiem labi zināmajiem vēsturiskajiem pūļiem, bet tie nav līdzīgi nevienam no tiem. Neatrodot ideālu atbilstību no vēsturē esošajiem piemēriem, tuvāk aplūkosim dažus ar pūļiem saistītus psiholoģiskus aspektus un to, kā tie izpaudušies vēsturiskos piemēros, cenšoties gūt mācību mūsu laikiem.

Kas padara pūļus pievilcīgus indivīdiem, un kas nosaka, vai kāds izkļūst no pūļa vai arī nemaz nekļūst par tā dalībnieku?

Atrašanās pūlī tā dalībniekiem rada dažādas brīnišķīgas sajūtas. Pūļa dalībnieki jūtas kā daļa no lielas kustības, kas bieži vien rada dziļas iesakņotības izjūtu, visiem piedzīvojot kopības prieku. Tas noteikti bija liels ieguvums no dalības nacistu konstruētajos pūļos. Kovida pūļiem tas piemīt mazākā mērā, jo viņu kopīgā apsēstība liedz viņiem fizisku klātbūtni ar daudziem citiem. Daļēji tāpēc kovida pūļi tik stingri iestājas pret sociāliem pasākumiem, kuros satiekas daudzi cilvēki — liels prieks, ko sagādā faktiska fiziska klātbūtne, varētu radīt pietiekami spēcīgu emocionālu pacēlumu, kas pārspētu kovida pūļa emocionālās saites, potenciāli radot konkurentu, ko kovida pūlis, protams, nedrīkst pieļaut.

Vēl viena brīnišķīga sajūta, ko pūļi sniedz saviem biedriem, ir atbrīvošanās no prāta piepūles, kas saistīta ar individuālās patiesības un morāles noteikšanu, atjaunināšanu un uzturēšanu. Gan patiesības, gan morāles veidošana un uzturēšana ir visai darbietilpīgi procesi. Pūlis piedāvā cilvēkiem iespēju pārtraukt apsvērt un pieņemt savus morālos spriedumus. Tā vietā viņi var uzreiz justies tikumīgi, netērējot enerģiju, lai domātu par to, kas īsti ir tikumība, bet vienkārši ievērojot pūļa prasības.

Pūlī visi citi apsvērumi, izņemot kopīgo apsēstību, zaudē savu nozīmi, un tas ļauj indivīdiem pilnībā nodot savu individualitāti grupai. Tas atbrīvo no nepieciešamības domāt par daudzām lietām, saglabājot laiku un enerģiju citām nodarbēm, kas varētu skaidrot ar pūļa apsēstību saistīto darbību skaita vai intensitātes palielināšanos. Šis ir viens no iemesliem, kādēļ daži pūļi var būt fantastiski radoši un produktīvi — to dalībnieki ir atmetuši daudzas citas nodarbes un funkcionē kā viens veselums, strādājot savā jaunajā lielajā projektā.

Šo prieku par brīvību no individuālās atbildības līdzsvaro vispārējā tendence pūļiem kļūt par diktatūrām, pat ja sākumā tiem trūkst vienojošas vadības. Šī tendence rodas galvenokārt divu iemeslu dēļ. Pirmais ir nenovēršamā cīņa pūļa iekšienē par to, kurš pirmais tiks uzklausīts attiecībā uz to, kas būtu jādara, lai apmierinātu apsēstību. Šajā cīņā tie, kam izdodas nosodīt savus oponentus kā pūļa ienaidniekus, parasti uzvar un pārņem grupas vadības grožus, bet zaudētāji vai nu tiek nogalināti, vai arī samazinās to ietekme pūlī. Šis attīstības scenārijs ir labi pazīstams no vēsturiskajām revolūcijām, kas slavenas ar to, ka “apēda savus bērnus”, proti, sākotnējo vadību pakāpeniski pārņēma neliela grupa, kas nogalināja iekšējos konkurentus. Franču revolūcija savus sākotnējos līderus, piemēram, Robespjēru, ātri pakļāva giljotīnai, fanātiskākie nacisti Vācijā nogalināja tuvākos konkurentus tā sauktajā Garo nažu naktī, un pirmajos gados pēc Krievijas revolūcijas Staļins uzvarēja cīņā par varu un nogalināja visus pārējos sākotnējos augstākos līderus.

Otrs iemesls, kāpēc pūļi mēdz kļūt par diktatūru, ir pūļiem raksturīgā vardarbība, kad tie tiek apdraudēti. Viss, ko pūlis nekontrolē, kļūst par tā pastāvēšanas ienaidnieku. Tādējādi apdraudējuma gadījumā pūlis dabiski kļūst agresīvs, neiecietīgs un pat slepkavniecisks pret tiem pūļa dalībniekiem, kuri sāk svārstīties un vairs nepiekrīt apsēstībai. Šo neiecietību un agresiju var izmantot arī pūļa līderi, solot izrēķināties ar nodevējiem.

Cilvēku pūļi dabiski kļūst agresīvi un galu galā slepkavnieciski pret savām apakšgrupām, kas neatbilst grupas apsēstībai. Kā piemēru var minēt ebrejus, kuri neatbilda stāstam par augstāko āriešu rasi. Tas vēl vairāk nostiprina vienotu, neiecietīgu noteikumu kopumu, ko izmanto idejas piekritēji, patrulējot pie pūļa robežām.

Šī motivācija saglabāt pūli ar spēju vardarbīgi vērsties pret tiem, kas tam pretojas, Lielo baiļu gadījumā likumsakarīgi noveda pie nacionālo vai reģionālo pūļu izveides, jo grupas var sodīt nepakļāvīgos tikai savā teritorijā. Tāpēc starptautiskais baiļu vilnis dzemdēja nacionālo pūļu mudžekļus, bet katrs no tiem uzturēja savu “iekšzemes policiju”. To gandrīz visur redzējām Kontroles ilūzijas fāzē, kad valstis slēdza savas robežas, lai novērstu ārvalstnieku plūsmas, štati un provinces regulāri slēdza iekšējās robežas ar kaimiņu štatiem un provincēm. Kovida pūļi vēlējās saglabāt vienotību, un, tiecoties sasniegt šo mērķi, bija svarīgi pret visiem citiem izturēties kā pret “atšķirīgiem” un “apdraudošiem”.

Spilgts šīs tendences piemērs bija Austrālija, kas vairāk nekā simt gadu bija valsts ar milzīgām ceļotāju plūsmām starp štatiem. Šī normalitāte pēkšņi sabruka 2020. gadā, kad katrs štats un teritorija uz kādu laiku norobežojās no pārējiem. Šāda uzvedība turpinājās arī 2021. gadā, kad dažādās valsts vietās periodiski kā ugunsgrēki uzplaiksnīja Covid-19 gadījumi. Robežu slēgšana, protams, vienmēr tika argumentēta, pamatojoties uz apsēstību — lai ierobežotu infekcijas draudus.

Robežu slēgšana pūlim bija arī papildu ieguvums, proti, iespēja demonstrēt, ka pūlis ir spējīgs “kaut ko darīt” ar apsēstību, nosakot savas robežas. Kādu laiku atsevišķi Austrālijas štati darbojās kā atsevišķi pūļi, kas bija norobežojušies viens no otra un kuriem pat bija atšķirīgi uzskati par to, kā rīkoties. Kad valsts valdība nostiprināja savu varu, izmantojot nodokļus un izdevumu plānošanu, liela daļa no “saliedēšanās ap vietējo valdību” noskaņojuma pārtapa par “saliedēšanās ap valsts valdību” noskaņojumu, izraisot Austrālijas kovida pūļa apvienošanos. Tomēr štatu valdības vairākkārt centās izveidot štatu pūļus, un tas nebija bez panākumiem.

Gandrīz visās valstīs, kurās tika ieviesti lokdauni un obligāta sociālā distancēšanās, tika sperti soļi diktatūras virzienā. Valdības izmantoja dažādus juridiskus līdzekļus, lai pārtrauktu parasto likumdošanas procesu un valdītu ar rīkojumiem. Vispopulārākais līdzeklis bija vienkārši izsludināt “ārkārtas stāvokli”, “katastrofas stāvokli” vai “trauksmes stāvokli”. Valdības amatpersonas tieši sazinājās ar iedzīvotājiem ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību, neievēroja parlamentāro budžeta uzraudzību un kopumā izslēdza vēlētos likumdevējus no lēmumu pieņemšanas.

Gandrīz visās valstīs tiesas interpretēja likumus tā, lai normālā kārtībā spēkā esošā cilvēktiesību ievērošana, kas dažkārt nostiprināta arī konstitūcijās, neierobežotu valdību rīcību. Tikai pēc vairākiem mēnešiem tiesas sāka apzināties šo kļūdu un piemērot konstitucionālās tiesības. Tas norāda uz to, kā tiesneši paši var kļūt par pūļa dalībniekiem, daloties pūļa apsēstībā un pieņemot pūļa izvirzītos attaisnojumus. Ja tas nozīmē, ka viņiem ir jāizliekas, ka neliels Covid-19 nāves risks ir milzīgs apdraudējums, kas attaisnotu valdības veiktos vārda brīvības, privātuma un protestu tiesību pārkāpumus, tad lai tā būtu.

Nevajadzētu domāt, ka demokrātiskas valstis astoņpadsmit mēnešu laikā varētu pazaudēt visus demokrātijas atribūtus. Taču nevajadzētu arī domāt, ka lielākā daļa demokrātiju pārdzīvos Lielo paniku, ja tā turpināsies ar spēcīgu intensitāti, piemēram, vēl desmit gadus. Tādā gadījumā nebūtu nereāli piedzīvot tādas pašas parādības, ko piedzīvoja nacistiskā Vācija, Padomju Krievija, Franču revolūcija un nacionālistu vilnis Spānijā 20. gadsimta 30. gados — neapmierinātība pastiprinās, pūlis reaģē vēl slepkavnieciskāk, izpildvaras grupas apvienojas un tiek izmantotas komandēšanai un kontrolei, bet demokrātija tiek nogalināta.

Par laimi mums visiem, maz ticams, ka Lielā panika turpināsies vēl desmit gadus ar tādu intensitāti, kāda bija vēsturē pieredzētajiem pūļiem. Kovida pūļu apsēstībai nav tāda paša spēka un pievilcības kā vēstures grāmatās aprakstītajai postošo pūļu apsēstībai.

Tomēr pastāv briesmas, ka kovida pūļi var pieķerties jaunām apsēstībām ar lielāku degsmi. Ir vērojamas vairākas satraucošas pazīmes. Redzam, ka 2021. gadā veidojās arvien draudīgākas izpildvaras grupas, kas ļauj valdībām rīkoties ar pieaugošu agresiju pret ikvienu, kurš neievēro Covid-19 apkarošanas vadlīnijas. Tāpat redzam arī pastiprinātu cenzūru zinātniskajās institūcijās, sociālo mediju kanālos un nacionālajās televīzijās. Vienlaikus tomēr pieaug opozīcija, kas gan varētu kļūt par pirmo totalitārisma upuri, ja Lielā panika turpinās pastiprināties.

Šis bija fragments no grāmatas LielāCovid-19panika 7. nodaļas Pūļi. Grāmatu var iegādāties Kodokas e-veikalā.