- gadā žurnālists Andre Visson izdevumā The Reader's Digest dalās ar vārdos nenosauktu amerikāņu ekspertu ieteikumiem par to, kā izprast krievus. Uzskatām, ka daži no šiem novērojumiem ir īpaši aktuāli un trāpīgi arī par šodienas Krieviju.
Tulkojums latviešu valodā pirmoreiz publicēts 1946. gada 5. jūnijā amerikāņu kontrolētajā Vācijas daļā Dillingenā iznākošajā latviešu bēgļu laikrakstā “Latviešu vēstnesis”, kura izdevējs un galvenais redaktors bija Viktors Baltkājis.
Šajā rakstā autors sakopojis amerikāņu autoritāšu domas par Padomju Savienību. Šie Krievijas pazinēji nepārprotamu iemeslu dēļ nav vēlējušies, lai min viņu vārdus.
Kaut arī amerikāņiem un angļiem, kas apmeklē Padomju Savienību, tā var likties ļoti līdzīga cietumam, tā tomēr nav cietums. Lai saprastu, kādas domas krieviem ir par viņu pašu valsts iekārtu, jāiedomājas zēnu internātu skolas pagājušā gadsimtenī, kur valdīja ārkārtīgi stingra disciplīna, neskaitāmi “nav brīv” un skolotāju praktizētās bargās pēršanas.
Šajās skolās zēnus slikti baroja un tiem bija jāguļ aukstās telpās. Viņu dzīves kārtību noteica skolotāji, un neviens zēns pat nesapņoja par patstāvīgām gaitām. Viņi strādāja noteiktās stundās, viņi rotaļājās, kad tiem lika, gultā tiem bija jābūt noteiktā laikā.
Visa apkārtne viņiem bija aizliegta teritorija, kontakts ar svešiniekiem bija aizliegts vai vismaz nevēlams. Viņiem bija savs skolas žurnāls, bet tā jaunie redaktori nekad nesapņoja par to, ka viņi tanī varētu kritizēt savus skolotājus vai skolas priekšnieku, tāpat kā krievi nekad nesapņo par to, ka varētu kritizēt savu valdību savos laikrakstos. Zēni varēja kritizēt sava skolas kora dziedāšanu vai pieprasīt, lai guļamistabās būtu mazāk caurvēja. Tāpat krieviem liekas, ka viņiem atļauts kritizēt savu neapmierinošo transportu un pieprasīt labāku ripojošo materiālu, lai novērstu to, ka ceļā mājup nosalst veselas vilcienu kravas demobilizētu karavīru.
Skolas zēni nekad neiedomātos iztirzāt dzimumjautājumus savā skolas žurnālā. Viņiem pat prātā neienāca, ka tiem būtu “neaizkaramas tiesības” to darīt. Tāpat arī krieviem nenāk prātā diskutēt politiku savos laikrakstos. Skolēns zināja, ka, ja to pieķers dzimumjautājumu apspriešanā ar viņa istabas biedriem, viņš piedzīvos nepatikšanas. Krieviem ir tāda pat pieredze ar pārāk brīvu politikas iztirzāšanu. “Skolotāju pipka” tur ir Sibīrija.
Vai tas nozīmē, ka krievi savā zemē jūtas nelaimīgi? Nē. Vairums zēnu mūsu toreizējās bargās skolās arī nebija nelaimīgi. Tas tiesa — daži savdabji zēni ar neikdienišķiem raksturiem cieta, bet vairākums pielāgojās. Šad tad viņi juta ilgas pēc savām mājām ar to cilvēcīgo siltumu un ērtībām. Krievu vairākumam savu “māju” šādā nozīmē nekad nav bijis. Viņi nepazīst neko citu kā savu “skolu”. Ļaudis zem 45 gadu vecuma nemaz neatceras tādu dzīvi, kāda tā bija pirmsrevolūcijas Krievijā.
Vairums ārzemju novērotāju kļūdās, neapzinīgi mēģinot iedomāties sevi krievu stāvoklī. Ja kāds sēž savā vēstniecībā vai viesnīcā, spriedelēdams par krievu apstākļiem ar citiem ārzemniekiem, viņš nevar krievus nožēlot pa īstam. Bet, ja iziet ielās, iejaucas pūlī un runā ar ļaudīm, tad ar pārsteigumu jākonstatē, ka krievi nemaz neliekas noskumuši par sevi. Viņi ir pacietīgi, laipni jautri. Vēl vairāk, gribot negribot, jāatzīst, ka viņi ir patīkami ļaudis.
Lai saprastu viņus, vajadzētu prast runāt ar tiem krieviski. Bet, ja viņi pamana, ka runā ar ārzemnieku, viņi sāk justies neērti. Viņi zina, ka sarunāties ar ārzemniekiem ir pārkāpums. Aiz krievu robežām, tā tiem iestāstīts, atrodas pagrimusi pasaule, kas nolemta iznīcībai. Viņi pārliecināti, ka šī pasaule viņiem ir naidīga, un viņiem no tās ir bailes.
Viņi gan ļoti gribētu par šo pasauli kaut ko arī zināt. Savienoto Valstu valdības krievu valodā izdoto ilustrēto laikrakstu „Amerika" padomju iestādes neļauj izplatīt vairāk kā 10000 eksemplāros. Tā oficiālā cena ir 83 centi par numuru. Bet melnā tirgū vecu numuru pārdod pat par 100 dolāru, un tādā veidā būtu iespējams pārdot vismaz 50 reiz vairāk eksemplāru. Bez šaubām ir daudz krievu, kas ļoti gribētu uzzināt vairāk par ārpasauli. Bet viņu skolotāji māca tiem, ka ir nepareizi iziet no viņu skolas, un viņi nav nepaklausīgi.
Visinteresantākie ļaudis Krievijā ir rakstnieki, lugu rakstnieki, aktieri, gleznotāji, zinātnieki. Bet ļoti retiem ārzemju diplomātiem vai avīžniekiem gadījusies iespēja kādreiz runāt ar tiem privāti. Kontakts iespējams vienīgi ar tiem, kuru reputācija tik droša, ka satikšanās ar ārzemniekiem vairs nevar tos bīstami kompromitēt. Pat visspožākās padomju intelektuālās pasaules slavenības uz jautājumu, vai kopējs vakars ar ārzemnieku tiem nesagādās neērtības, mīlīgi pasmaida un atbild: “Nebažījieties. Tie, kam tas jāzina, zina, ka jūs šovakar esat mūsu mājā."
Krievijas psiholoģiskais apvārsnis nekādas revolūcijas pazīmes nerāda. Daudzi ārzemju novērotāji iedomājās saskatījuši iespējamus dumpiniekus Sarkanās armijas vadītājos. Tā ir alošanās. Sarkanās armijas vadību pamatīgi izšķīstīja 1937. un 1938. gadā. To pastāvīgi no jauna pārbauda. Sarkanā armija ir plaši izkliedēta, un tās vadītājiem ir maz izdevību pulcēties kopā. Sarkanās armijas maršali izdresēti vienīgi par militārām mašīnām. Viņi ir labi ieziesti un ar tiem apietas labi. Bet viņiem nav atļauta nekādā politiska iniciatīva. Maršals Žukovs ir viens no labākajiem šāda veida militāru robotu piemēriem. Viņš nevarētu iedomāties izšķirties pats par kaut ko, kam kaut vai niecīgākā veidā būtu politiska nozīme, iepriekš nesaņēmis Maskavas instrukcijas.
Ārzemju novērotāji Krievijā pierādījuši pilnīgu ir Krievijas, ir Staļina pārprašanu ar saviem ziņojumiem, ka, pēc viņu pārliecības, sagaidāma Staļina pakāpeniska atteikšanās no varas. Staļins atdos varu tikai tad, kad viņš būs miris.
No viņa baidās visi viņa padotie, kas zina, ka viens vārds var izšķirt viņu likteni. Bet ļaudis viņu respektē un pat cienī. Viņi domā par viņu tāpat, kā 16. gadsimteņa krievi domāja par caru Jāni Briesmīgo. Briesmīgs viņš, varbūt, ir, bet viņš ir arī viņu vairogs un aizstāvis. Ja daudz kas ir aplams, tad vainīgiem jābūt Staļina ierēdņiem. Viss „labais" nāk no viņa.
Staļina vara paliek vispārākā un neierobežota. Jādomā, ka vienīgie ļaudis, kas tam brīvi var pateikt savas domas, ir „politbiroja" 13 locekļu. Nevienam ārzemju novērotājam Maskavā vēl nav izdevies noskaidrot, vai šie vīri pārstāv dažādas politiskas teorijas. “Politbirojs”, varbūt, ir vienīgā „demokrātija", kas darbojas Krievijā, un tā locekļi ir vienīgie ļaudis, kam atļauts sapulcēties patiesi brīvām pārrunām.
Kamēr viņi runā, Staļins staigā šurp un turp ap galdu. Pēkšņi viņš apstājas un saka: “Man šķiet, ka biedram tādam un tādam ir taisnība.” Tas diskusiju izbeidz. Staļins tiešām uzklausa dažādās izteiktās domas, un viņa lēmums parasti saskan ar vairākuma uzskatu. Bet pat tad, ja viņa uzskats ir mazākuma domas, nevienam nenāktu ne prātā to apstrīdēt.
Tagadējā “politbirojā” nevar izveidoties nekāda opozīcijas grupa. Tā locekļi var gan šad un tad būt nepiekrītošā mazākumā, bet, ja tie paši vīri pārāk bieži aizstāvētu mazākuma uzskatus, viņu liktenis būtu apzīmogots. Viņus ar laiku likvidētu un atvietotu ar citiem.
Viens no vismazāk pazīstamiem, bet visiespaidīgākiem vīriem “politbirojā” ir G. M. Maļenkovs. Kā komunistu partijas sekretārs viņš atrodas tanī pašā amatā, kādā Staļins bija 20 gadu. Visas paaugstināšanas, visas iecelšanas, pat visa padomju augstāko ierēdņu dzīve iet caur viņa rokām. Molotovs iekšzemes politikas veidošanā tieši nepiedalās, bet var gan to ietekmēt ar saviem ziņojumiem par ārzemju notikumu attīstību. Viens no vismazāk iespaidīgiem locekļiem ir maršals Vorošilovs, kuru vispār atzīst par diezgan stulbu. Vispār gan muļķību augstos amatos arī Padomju Savienībā nesoda bargāk kā citās valstīs. Tādiem vīriem kā Vorošilovam gan nav liela iespaida, bet, ja viņi ir uzticīgi Staļinam un partijai, viņi var paturēt savus posteņus, savus godus un dienesta pakāpes.
Pēdējā laikā daudzi ārzemju novērotāji pievērsušies teorijai, ka padomju vadītāji kļuvuši vairāk nacionālisti nekā komunisti. Tā nav. Pamatos viņi palikuši marksisti. Viņi izmanto nacionālismu tāpat, kā tie izmanto reliģiju. Viņi atzinuši abu šo faktoru nenovēršamību un izmanto tos marksisma labā. Starp citu, baznīcas stāvokli līdz pat pēdējam laikam Padomju Savienībā vislabāk varētu pielīdzināt komunistu partijas stāvoklim Savienotās Valstīs. Tā bija legāla, jūs varējāt tajā iestāties. Bet, ja jūs to darījāt, tad valsts dienests jums bija slēgts. Tagad Krievijas baznīca pakļauta stingrākai valsts kontrolei.
Vai padomju vadītāji ir pret mums aizdomīgi? Viņi nav tieši aizdomīgi, viņi gluži vienkārši neuzticas mums. Būdami karstasinīgi reālisti un pārliecināti marksisti, viņi nekad nevērtē citus pēc to vārdiem, bet vienīgi pēc viņu darbiem. Jāatzīst, ka dažreiz mūsu rīcība bijusi aplama. Bet padomju vadītāji droši vien neuzticētos mums arī tad, ja mūsu rīcība nemainīgi būtu bijusi pareiza un nekļūdīga.
Būdami marksisti, viņi ir pārliecināti, ka neviens nevar rīkoties brīvi, ka katrai cilvēciskai būtnei jārīkojas saskaņā ar negrozāmajiem saimnieciskās vēstures likumiem. Viņi varētu ticēt, ka misters Rūzvelts vēlējis tiem labu, ka misters Berness (tālaika Lielbritānijas ārlietu ministrs — Kodokas piebilde) tāpat vēl tiem labu, bet viņi ir pilnīgi pārliecināti, ka misters Rūzvelts, vai nu to apzinādamies vai ne, bija spiests rīkoties saskaņā ar kapitālistiskās saimniecības loģiku, un tā pati vada arī misteru Bernesu.
Galvenais aizliegums, kas sniedzas no augšas cauri visai krievu dzīvei, skan: “Nav labi, ka jums ir pārāk daudz savu domu. Atstājiet domāšanu mums.” Kādam pazīstamam krievu rakstniekam gadījusies tāda saruna ar viņa cenzoru: — “Jūsu grāmatā ir daudz domu," teicis cenzors. “Daudz domu.” Viņš apklusis un paraustījis plecus, tad turpinājis: “Un ja grāmatā daudz domu, jūs pamudināt lasītājus uz domāšanu, un, kad ļaudis sāk domāt, jūs nekad nevarat zināt, kādas domas viņi izdomā. Šo grāmatu tādā veidā nevar publicēt.”
Visu padomju dzīvi dominē marksistiskās filozofijas totalitārā interpretācija, un tas ir viens no iemesliem, kādēļ padomju vadītājiem ir tik grūti saprast ārpasauli. Brīvas sabiedrības domas, brīva prese tiem šķiet atbaidošas. Var gadīties, ka viņi atsaucas uz 6 mēnešu vecu ievadrakstu provinciālās “Rocky Mountain Gazette” slejās, it kā tas būtu ārlietu ministrijas inspirēts raksts un izteiktu amerikāņu ārpolitikas pēdējos nodomus. Ja jūs mēģināsit tiem ieskaidrot, ka amerikāņu prese ir brīva, viņi vai nu neticēs jums vai, ja ticēs, tad jautās: “Kā gan mēs varam uzticēties valdībai, kas ir tik vāja, ka nespēj kontrolēt pat savu presi?"
Vai viss tas nozīmē, ka mums tuvākā nākotnē būtu jākaro ar Krieviju? Šāda kara iespējamība noteikti nav izslēgta. Bet, būdami nemarksisti, mēs drīkstam ticēt, ka kari nav nenovēršami. Taisni otrādi, visi apstākļi mums liek domāt, ka kara izcelšanos vai neizcelšanos noteiks vairāk mūsu izturēšanās nekā padomju nostāja.
Patlabanējos apstākļos Padomju Savienībai nav vēlēšanās iekarot pasauli. Padomju vadītāji, droši vien, zina, ka tas nav iespējams. Bet viņi vēlas maksimālu drošību. Meklēdami drošību, viņi izpleš savu zemi visos virzienos, kur tiem liekas, ka viņi nesastaps pretestību. Viņi nemitīgi meklē “vājus punktus” gar savām robežām. Viņi pastāvīgi ir gatavi aizpildīt katru tukšumu, kuru viņi var atrast. Vienīgais ceļš kara novēršanai ir tas, ka mums jārūpējas, lai Eiropā un Āzijā nerastos sociāli un politiski tukšumi.
Lielākais apdraudējums mieram ir tas, ka ne amerikāņi, nedz arī angļi nav radījuši noteiktu “pretestības līniju.” Mēs turpinām pārrunāt ar krieviem problēmas uz “vienas pasaules” bāzes, bet šī bāze pastāvīgi kūst. Vai mēs varam sadarboties ar Krieviju? Ja mēs saprotam sadarbību tādā ciešas saskaņas nozīmē, kādā sadarbojas amerikāņi ar angļiem vai angļi ar frančiem, vai franči ar beļģiem, tad atbilde nelaimīgā kārtā būs — nē. Bet mēs varam ar krieviem “taisīt veikalus.” Mēs nevarējām taisīt veikalus ar Vāciju tāpēc, ka Vācija gribēja dominēt visu pasauli. Krievu tauta šodien to nevēlas. Viņu vadītāji ir pārliecināti, ka komunisms kādā jaukā dienā dominēs pasauli tīrās vēstures loģikas pēc. Viņi nepalaidīs garām nevienu izdevību, lai veicinātu šo vēstures attīstību, ja vien to varēs. Bet viņi nedomā, ka tiem būs jāizcīna karš, lai panāktu šo viņu mērķi.
Tikmēr, kamēr padomju politika nemainīsies, mēs nevaram sagaidīt, ka mums būs jebkāds īsti intelektuāls vai kulturāls kontakts ar Padomju Krieviju. Jau tā lielā kāre uz amerikāņu un angļu propagandas žurnāliem, ko parādīja krievi, pamudinājusi viņu valdniekus vēl vairāk samazināt to saskari ar ārpasauli. Amerikāņu plāns radīt studentu apmaiņu starp abām valstīm praktiski nedos nekā. Nedaudzie krievu studenti, kuriem atļautu doties uz Savienotām Valstīm vai Angliju, būs “pār-pārliecināti” komunisti, kuru ticību nevarēs satricināt nekādas kapitālistiskās pasaules doktrīnas vai materiāli pavedinājumi.
Daudzi militāri novērotāji spekulē uz haosu, kurš, pēc viņu domām, varētu izcelties Krievijā pēc Staļina nāves. Zināms apjukums tur, protams, varētu rasties, bet ir Staļins, ir “politbirojs” būs jau par to pamatīgi domājuši. Pēc Staļina nāves vara paliks “politbirojam”. Armija būs izkliedēta plašajā zemē tā, ka tā būs politiski bezspēcīga. Varētu, protams, izcelties cīņa varas dēļ pašā “politbirojā”. Bet šie 13 vīru nav muļķi. Viņi zina, ka nepietnas nesaskaņas var kļūt liktenīgas ir viņu zemei, ir viņiem pašiem.
Krievijā nav organizētas neapmierinātības. Vienīgā vieta Padomju Savienībā, kur vieglas “zemestrīces” šad un tad atklāj nemiera apakšstrāvojumu, ir Ukraina. Bet padomju vadītājiem šis briesmu punkts labi zināms un tie to rūpīgi neizlaiž no acīm. Ukraina padota pastāvīgam šķīstīšanās draudam, un jebkuru iespējamu nemiernieku vadītāju ātri novāc no skatuves.
Padomju vadītāji attaisno savu bargo politiku ar ticību misijai, kas tiem jāpiepilda. Kāda somu komunistu grupa, gribēdama iegūt paraugu savai rīcībai, jautāja Staļinam, kas ir viņa galvenie mērķi. Viņš atbildējis, ka vēlas pārveidot savu 180 miljonu tautu, kas pirms revolūcijas bijusi tik analfabētiska un nožēlojama, par cilvēciskām būtnēm, kas spējīgas radīt jaunu civilizāciju un to aizstāvēt.
Nastas, ko padomju vadītāji uzkrauj savai tautai, varbūt ir vissmagākās, kādas kādai tautai jebkad uzkrautas. Bet vadītāji Krievijai sagādājuši uzvaru. Tagad viņi sola drošību un labāku dzīvi. Tikmēr, kamēr krievi tic šiem solījumiem, viņi turpinās soļot aiz saviem vadītājiem.
The Reader's Digest, Pleasantville, N.Y., U.S.A, May, 1946