Dr. oec. Kārlis Ketners
Latviešu lasītāju rokās nonāk viens no 20. gadsimta ekonomiskās domas nozīmīgākajiem darbiem. Ceļš uz kalpību ir Frīdriha Augusta fon Hajeka galvenais darbs, kurā izcilais zinātnieks ne tikai pārliecinoši un godīgi kritizē sociālistisko ideoloģiju un ekonomiku, bet arī pierāda, ka sociālistiskās valdības neizbēgami pārtop totalitārās diktatūrās. Totalitāro režīmu barbarisma un vardarbības cēloņi, pēc Hajeka domām, ir jāmeklē tajā, ka valsts iejaucas tirgus ekonomikā, kas ilgākā laikā noved pie tiesiskuma un personas brīvību apspiešanas. Grāmatai ir bijusi milzīga ietekme uz mūsdienu pasaules politiku un ekonomiku, tā kļuva par pamatu deregulācijas idejām, motivēja atgriezties pie klasiskā konkurences tirgus modeļa Apvienotajā Karalistē Mārgaretas Tečeres un ASV Ronalda Reigana vadībā. Šīs grāmatas valoda, neskatoties uz dziļo un sarežģīto saturu, ir pietiekami vienkārša, kas ļāvis to pārtulkot vairākos desmitos valodu, un visas planētas iedzīvotāji var iepazīties ar tajā izklāstītajām idejām.
Hajeks pārstāv būtisku sociālo zinātņu skolu — austriešu skolu (Austrian School, Österreichische Schule). Tas ir viens no neoliberālās ekonomiskās domas virzieniem. Vēsturiski austriešu skola veidojās, pateicoties Vīnes skolas ekonomiskās domas izplatībai citās valstīs. Tāpēc par austriešu skolas pamatlicēju uzskata Vīnes skolas dibinātāju Karlu Mengeru (Carl Menger, 1840–1921). Tāpat šīs skolas vecākajā paaudzē tiek iekļauti Frīdrihs fon Vīzers (Friedrich von Wieser, 1851–1926) un Eigens Bēms fon Baverks (Eugen Böhm von Bawerk, 1851–1914), dažreiz arī Jozefs Šumpēters (Joseph Schumpeter, 1883–1950). Austriešu skolas otrās paaudzes pārstāvji darbojās gan Austrijā, gan ārpus tās, galvenokārt ASV un Lielbritānijā. Redzamākie Austrijas izcelsmes austriešu skolas pārstāvji ir Ludvigs fon Mīzess (Ludwig von Mises, 1881–1973) ASV un pats Hajeks (Friedrich von Hayek, 1899–1992) Lielbritānijā. Mūsdienās austriešu skolas ekonomisko domu sistēmiski kopj un attīsta Mīzesa institūts (Mises Institute), Hajeka institūts (The International Institute Austrian School of Economics) un Hajeka biedrība (Friedrich A. von Hayek-Gesellschaft). Daudzās valstīs pastāv Ludviga Mīzesa un Frīdriha Hajeka atbalsta grupas, taču tādu akadēmiskās domas atbalsta struktūru izveidošanās Latvijā vēl nav notikusi.
Jāatzīst, ka Hajeka liberālisms līdz pat šim laikam nav ieguvis atbilstīgu politisku formu, ja neskaita tās partijas, kuras nepelnīti nes liberālisma vārdu. Tāpat iespējams, ka liberālisma vārda piesavināšanās ir partiju nodeva citam — klasiskam 18. gadsimta — liberālismam.
Austriešu skolas ekonomiskā doma veidojusies intelektuālā vidē, ievērojot Eiropas un ASV intelektuāļu vilšanos klasiskajā liberālismā (klasiskās un neoklasiskās ekonomiskās domas teorijās) un sociālisma idejās pēc Pirmā pasaules kara. Klasiskā neierobežotā konkurence starpvalstu attiecībās tika vainota kapitālisma krīzes un kara izraisīšanā, savukārt sociālisms — personas brīvības apspiešanā. Intelektuāļu videi sveša un nepieņemama bija arī politiskās, ekonomiskās un idejiskās varas centralizācija vienas partijas, viena vadoņa rokās. Fašisms, nacionālsociālisms un dažādi valstiskā sociālisma teoriju paveidi grāva demokrātiskās sabiedrības pamatvērtības, un intelektuāļi tos noraidīja, radot neoliberālisma ekonomiskās domas virzienu (“neoliberālisms” — no grieķu neos, “jauns”, un latīņu liberalis, “brīvs, brīvības-; brīva cilvēka cienīgs”). Vienprātība bija par to, ka neoliberālās sabiedrības ekonomiskais pamats ir funkcionētspējīga tirgus saimniecība, kas savukārt balstās uz ražošanas līdzekļu privāto piederību un uzņēmējdarbības brīvību. Starp neoliberālisma pārstāvjiem līdz pat mūsdienām saglabājas atšķirīga izpratne par neoliberālisma koncepciju saistībā ar valsti un par valsts vietu neoliberālā sabiedrībā. ASV un Lielbritānijas skolas pārstāvji vairāk uzsvēra atgriešanos pie klasiskā liberālisma principiem ekonomikā (pie laissez-faire principa, tātad pie valsts ekonomisko funkciju nolieguma), pārmetot valstij, ka tā uzspiež indivīdiem rīcību, kas neatbilst tirgus likumiem, un par pareizu atzīstot vāju valsti ar minimālām funkcijām, kas saistītas tikai ar iekšējo un ārējo drošību. Savukārt Vācijas un Francijas skolas pārstāvji uzskatīja, ka vājas valsts koncepcija nav jauns liberālisms, bet gan atgriešanās pie klasiskā liberālisma principiem. Viņi domāja, ka klasiskā liberālisma īstenošana izraisījusi kapitālisma krīzi, postošo karu un sociālismu un tāpēc klasiskais liberālisms nav pieņemams. Doma par stipru valsti, tātad par valsti, kas nodrošina katram indivīdam drošību, garantē brīvu pieeju tirgum un vienādus spēles noteikumus tā dalībniekiem sociālajā tirgus saimniecībā, tika īstenota tautsaimniecības atjaunošanai pēckara Vācijā.
Frīdrihs Augusts fon Hajeks piedzima un uzauga Vīnē botānikas profesora ģimenē. Bērnībā viņš interesējās par augiem, minerāliem un kukaiņiem, vēlāk iedziļinājās evolūcijas teorijā. Vīnes Universitātē Hajeks studēja tiesību zinātnes un līdztekus apmeklēja profesora Frīdriha Vīzera lekcijas ekonomikā un Ludviga Mīzesa semināru. Kādu laiku Hajeks simpatizēja Fabiāņu biedrībai (Fabian Society). Tomēr pamatīga sociālisma kritika Ludviga Mīzesa seminārā, Mīzesa grāmatas Kopsaimniecība: pētījumi par sociālismu (Die Gemeinwirtschaft: Untersuchungen über den Sozialismus) studijas un, iespējams, arī citi apstākļi virzīja Hajeka domāšanu uz liberālismu. 1931. gadā viņš publicēja pētījumu Cenas un ražošana (Preise und Produktion) un 43 gadus vēlāk, galvenokārt par šo darbu, saņēma Nobela prēmiju ekonomikā, ko dalīja ar zviedru ekonomistu Gunnaru Mīrdālu (Gunnar Myrdal, 1898–1987). 20. gadsimta 30.–40. gados Hajeks lasīja lekcijas Londonas Ekonomikas skolā (London School of Economics), bija ievērojamākais austriešu skolas teorētiķis un viens no Džona Meinarda Keinsa (John Maynard Keynes, 1883–1946) ekonomiskās domas kritiķiem. Tāpat Hajeks ierosināja dibināt liberālās domāšanas biedrību (Mont Pelerin Society, nodibināta 1947. gadā Šveicē) un ilgus gadus bija šīs biedrības autoritāte un seja. Vairāk nekā desmit gadus (no 1950. gada) bija Čikāgas Universitātes profesors. Sešdesmito gadu sākumā Hajeks atgriezās Eiropā, lasīja lekcijas Freiburgas un Zalcburgas Universitātē, publicēja darbus, organizēja pētniecību, bija Valtera Eikena Institūta (Walter Eucken Institut) padomes loceklis.
Frīdriha Hajeka zinātniskais mantojums ir ļoti plašs. Savos darbos viņš izsakās par trīs lietām: par ekonomiku un tās līdzsvaru, par liberālismu un totalitārismu un par labklājības valsts koncepciju.
Jau pētījumā Cenas un ražošana Hajeks risina jautājumu, kā valsts iejaukšanās naudas tirgū ietekmē darījumu ciklu un ekonomikas līdzsvaru, un nešaubīgi uzskata, ka šī ietekme ir negatīva. Valsts iejaukšanās seku argumentācijā Hajeks balstās uz pieņēmumu par tā saukto “dabisko procentlikmi”. Pieņēmums, ka naudas tirgus līdzsvaru nosaka dabiskā procentlikme, ekonomiskās domas vēsturē nav nekas jauns. Dabiskās procentlikmes koncepciju naudas tirgus līdzsvara noteikšanai lietoja klasiķi (vēlamā procentlikme), neoklasiķi (galīgā procentlikme) un Džons Meinards Keinss (sagaidāmā procentlikme). Pieņēmuma būtība ir šāda: dabiska ir tāda procentlikme, kuras gadījumā naudas tirgus ir līdzsvarā. Ja faktiskā procentlikme novirzās no dabiskās, tad naudas tirgus nav līdzsvarā. Īsi sakot, dabiska procentlikme ir līdzsvara procentlikme. Dabiskās procentlikmes gadījumā iedzīvotāji brīvi izvēlas, cik naudas ietaupīt (noguldīt), tāpat uzņēmumi brīvi izvēlas, cik naudas investēt. Iedzīvotāji nav spiesti taupīt ne vairāk, ne mazāk kā vien tik naudas, cik viņi nevēlas tērēt patēriņa preču tirgū. Tātad tikmēr, kamēr ekonomikas regulators ir dabiskā procentlikme, iedzīvotāju patēriņa izdevumi un ietaupījumi (naudas noguldījumi un investīcijas) ir savstarpēji saskaņoti. Saskaņošanas pamats ir iedzīvotāju brīva griba — taupīt tik, cik negribas tērēt. Savukārt tad, kad centrālā kredītiestāde (valsts banka) piekopj aktīvu naudas politiku, piemēram, pazemina cenu saviem kredītiem, uzņēmumu pieprasījums pēc naudas investīcijām pārsniedz iedzīvotāju līdz šim ietaupītās un bankās noguldītās naudas piedāvājumu. Rodas disproporcija starp noguldītās un pieprasītās naudas apmēru, tiek izjaukts naudas tirgus līdzsvars. Naudas tirgus līdzsvara zaudēšanas tālākās sekas ir līdzsvara zaudēšana preču tirgū un tautsaimniecībā kopumā. Naudas papildu emisija neizlīdzina naudas pieprasījumu ar piedāvājumu, jo papildu naudas nonākšana apgrozībā stimulē cenu kāpumu, pieprasījuma un patēriņa krišanos. Iedzīvotāju ietaupījumi uz patēriņa samazināšanas rēķina nav viņu brīvas gribas izpausme, bet gan valsts piedāvātā rīcība, stimuls. Ietaupījumu stimulēšana izraisa patēriņa samazināšanos un recesiju tautsaimniecībā. Hajeka doma ir šāda: tautsaimniecība zaudē līdzsvaru, kad valsts izjauc iedzīvotāju un uzņēmumu iespēju brīvi rīkoties ar naudu, — vieni tiek stimulēti investēt vairāk, otri tiek stimulēti taupīt vairāk, nekā to nosaka dabiskā procentlikme. Tāpat Hajeks uzskatīja, ka tautsaimniecība zaudē līdzsvaru gan tad, kad centrālā kredītiestāde (banka) pazemina procentlikmi (augstāk izskatītais gadījums), gan arī tad, kad banka paaugstina procentlikmi virs dabiskās procentlikmes. Tomēr Hajeka liberālisms neguva atbalstu sabiedrībā. Lielās depresijas pārvarēšanā, resursu mobilizācijā karam un pēckara atjaunošanai izšķirīga loma bija valstij, nevis brīvā tirgus neredzamajai rokai (invisible hand) Ādama Smita tirgus mācībā vai cenas izsolītājam, līdzsvara cenas stihiskai uztaustīšanai Leona Valrasa ekonomikas vispārējā līdzsvara modelī. Toties Hajeks tika sadzirdēts un atalgots 1974. gadā (Nobela prēmija), kad pasaules attīstīto valstu ekonomikā no jauna bija iestājusies lejupslīde. Krīzes izraisīšanā liberāļi vainoja keinsisma teoriju un valsts iejaukšanos ekonomikā. Jāpiebilst, ka Hajeka procentlikmes teoriju neatbalstīja Džons Meinards Keinss: ekonomikas līdzsvaru nenosaka procentlikme, bet gan hroniski nepietiekams pieprasījums, naudas likviditātes priekšrocības tieksme un neziņa par nākotni. Monetārisma pārstāvis Miltons Frīdmens arī apšaubīja dabiskās procentlikmes nozīmi un uzsvēra, ka naudas daudzuma regulēšana ir svarīga valsts monetārā funkcija. Strīdu ar keinsismu nomaina Hajeka strīds ar visbīstamāko, kā viņš uzskatīja, ienaidnieku — sociālismu. To ataino lasītājam piedāvātais darbs Ceļš uz kalpību (The Road to Serfdom, 1944). Sociālisma jēdziens grāmatā tiek lietots plaši — visos gadījumos, kad notiek atkāpšanās no liberālisma. Grāmata ir veltīta “visu partiju sociālistiem”. Sociālisms Hajeka izpratnē ir visu veidu teorijas un prakses, kuras nav liberālas. Par atgādinājumu tiem, kas aizraujas ar sociālisma idejām, un kā brīdinājumu liberāļiem par draudošām briesmām Hajeks citē angļu liberālisma klasiķa Deivida Hjūma (David Hume, 1711–1776) vārdus par brīvību un tās zaudēšanu: reti kādu brīvību zaudē visu uzreiz.
Hajeka grāmatas Ceļš uz kalpību galvenā ideja ir tāda, ka plā notā ekonomikas regulēšana neatgriezeniski noved pie sociālistiskās ideoloģijas pieauguma. Un tas savukārt ir pirmais nozīmīgais solis totalitārisma virzienā. Pēc paša Hajeka domām, nacisms un fašisms sasniedza kulmināciju, kļūstot nevis par reakciju uz sociālisma tendencēm, bet gan par to neizbēgamo attīstību. Austriešu skolas ekonomists bija pārliecināts, ka ekonomisko brīvību noraidīšana par labu centralizētai plānošanai un kolektīvismam noved ne tikai pie pilsoņa ekonomisko, bet arī cilvēka pamatbrīvību atņemšanas. To viņš sauca par “ceļu uz kalpību”. Šī ir politiska grāmata, bet ne personīgo interešu izpausme. Hajeks uzskatīja, ka negrib sabojāt attiecības ar teorētiķiem un politiķiem, kas par sociālismu un brīvību domā citādi nekā viņš, taču uzskatīja, ka mērķu sasniegšanas līdzekļi, tajā skaitā jebkāda valsts iejaukšanās ekonomikā, ir bīstams drauds civilizētai sabiedrībai un personas brīvībai. Hajeka izpratnē civilizēta sabiedrība un brīva personība ir tādas attiecību normas, kādas izveidojās Eiropā renesanses laikā.
Grāmatā Hajeks atsaucas uz renesanses laiku Eiropā, taču liek saprast, ka atgriešanās tik tālā un idealizētā pagātnē sabiedrībai, kura piedzīvojusi apjomīgu valsts iejaukšanos ekonomikā, no Oto fon Bismarka laikiem Vācijā līdz pat Franklina Rūzvelta politikai ASV, sabiedrībai, kura cietusi no totalitārisma (fašisma un sociālisma), nav iespējama. Renesanses laikmeta vērtību piesaukšana drīzāk ir aicinājums virzīties pretim citādai sabiedrībai nekā tā, kura izveidojās karu, revolūciju un starpvalstu konkurences laikā.
Ceļš uz kalpību ir labs pamats diskusijām par ekonomisko politiku nākotnē. Īpaši svarīga šāda diskusija ir tāpēc, ka daudzi ekonomisti pārstāv dažādas ekonomikas valstiskas regulēšanas teorijas un prakses Eiropā un ASV pirms un pēc Otrā pasaules kara. Hajeks nepiedāvā ne konkrētus projektus, ne kādam adresētus priekšlikumus. Priekšlikumu vietā Hajeks apraksta personas brīvības zaudēšanu, jau pieminēto ieslīdēšanu sociālismā. Reizē tas ir arī jautājums par totalitāras valsts veidošanos un par personas degradāciju totalitārā valstī. Grāmata ir sadalīta 15 nodaļās, no kurām katra satur kādu fundamentālu apgalvojumu. Nodaļā “Individuālisms un kolektīvisms” autors atzīmē, ka galvenā sociālistu nelaime ir ticība divām nesavienojamām lietām — organizācijai un brīvībai. Pats termins nozīmē iedzīvotāju sociālo nodrošinātību, vienlīdzību un vispārēju taisnīgumu. Bet, lai sasniegtu šo ideālu, tiek izmantoti plānveida ekonomikas principi. Savukārt liberālisms nozīmē vis- brīvāko konkurenci, monopolu novēršanu, spēcīgas likumu bāzes izveidi, cīņu pret korupciju un krāpšanu, nezināšanu un ļaunprātīgu izmantošanu. Pēc Hajeka domām, naids pret konkurenci jebkurā tās izpausmē kļūst raksturīgs visiem sociālistiem. Taisnīgas sadales mērķis sociālistu teorijās ir vispārēja labklājība — materiālo labumu pieejamība katram. Tiecoties uz labklājību, pēc renesanses Eiropā privāto īpašumu pakāpeniski nomainīja valsts īpašums. Lai paāt- rinātu labklājības iestāšanos, pamazām tika ieviesta centralizēta ekonomikas plānošana. Tirgus vietā ekonomikas koordināciju arvien vairāk uzņēmās valsts. Valsts koordinētā sabiedrībā radikāli mainījās indivīda vieta: individuālismu pastūma malā kolektīvisms, demokrātisku valsti — totalitāra valsts. Brīvības zaudēšanas galarezultāts ir totalitāra valsts un degradēta personība. Cilvēks zaudēja brīvas sabiedrības personas īpašības — pašcieņu, patstāvību, spēju rūpēties un pastāvēt par sevi. Tā pamazām radās no valsts atkarīga, degradēta personība un šādu personu kopums, kuru pamatmērķis bija ņemt, nevis dot. Hajeks uzskatīja, ka pārmaiņas personībā ir neatgriezeniskas. Tāpēc cerētā labklājība netiek sasniegta. Pretstats totalitārai valstij ir liberāla valsts. Tā atbalsta un veicina konkurenci sabiedrībā. Hajeks uzskatīja, ka valsts nevar dogmatiski sekot laissez-faire principam, ļaut lietām iet savu gaitu un nedarīt neko. Valstij ir jāvada indivīdu darbība, un šīs vadīšanas labākais veids ir iespēju un konkurences veicināšana. Konkurences un iespēju veicināšanai nepieciešama labi pārdomāta likumu sistēma. Ir jānodrošina katram tirgus dalībniekam tiesības un reālas iespējas iegūt resursus, ražot, pirkt un pārdot preces par tirgus cenām. Tāpat Hajeks uzskatīja, ka valstij ir enerģiski jāvēršas pret personām un personu grupām, kuras ierobežo tirgus dalībnieku brīvu rīcību tirgū. Viņš izteica nožēlu, ka ierobežojošās un aizliedzošās normas likumos aug un nostiprinās uz to normu rēķina, kas stimulē konkurenci. Hajeks uzskatīja, ka sistemātiska konkurences graušanas politika ir raksturīga šim laikam. Konkurences ierobežošanas rezultātā patērētāji tiek atdoti monopoliem saplosīšanai. Valstij ir jālieto citas indivīdu vadīšanas un darbības koordinēšanas metodes, piemēram, ja personīgais izdevīgums kaitē sabiedrības labklājībai, ja tirgus nekompensē zaudējumus, ko viena persona rada citai, vai arī ja tirgū nav konkurences. Cits variants tam, kā sabiedrība nemanot var ieslīdēt sociālismā un totalitārismā, ir vispārējās labklājības valsts koncepcija. Ideja par valsti, kas nodrošina labklājību visiem, radās un tika īstenota Vācijā Veimāras republikas laikā (1918–1933) un pēc Otrā pasaules kara. Vispārējās labklājības valsts koncepcijā valsts nemaina īpašuma attiecības, neveic nacionalizāciju un plānošanu, bet mērķtiecīgi izmanto fiskālās politikas instrumentus, nodokļus un budžetu, lai panāktu labklājības pieaugumu valstī. Publikācijās pēc kara Hajeks kritiski izteicās par labklājības valsts koncepciju un brīdināja, ka koncepcijas praktiskā īstenošana ir lēns, bet neizbēgams ceļš uz sociālismu un totalitāru valsti. Publikācijās Ceļš uz kalpību pēc divpadsmit gadiem (The Road to Serfdom after Twelve Years, 1967) un Zinātne un sociālisms (Wissenschaft und Sozialismus, 2004) Hajeks raksta, ka pirmskara un kara laika (1939–1945) “karsto sociālismu”, kad valsts pamazām pārņēma īpašumus valdījumā un centralizēja to pārvaldīšanu, pēc kara pamazām nomainījis “aukstais sociālisms”, kad valsts uzņēmās atbildību par ienākumu taisnīgu sadalīšanu, izmantojot nodokļus un programmas. Hajeks uzskatīja, ka vispārējās labklājības valsts ir kārtējā ilūzija par iespēju taisnīgi sadalīt ienākumus, valstij pastumjot malā tirgu. Tirgus ir vienīgais mehānisms, kas nodrošina ienākumu sadalīšanu atbilstīgi tirgū iesaistīto personu ieguldījumam. Ieguldījumu savukārt nodrošina ekonomiskā brīvība un konkurence. Turpretī labklājības valsts koncepcijā ienākumu sadale tiek pakļauta politiskiem procesiem, iedzīvotāju grupu spiedienam uz valsti. Ienākumi neatbilst ieguldījumiem, ienākumi ir politiskās cīņas, spiediena rezultāts. Tagad katrs pieprasa valstij nodrošināt tādu ienākumu, kādu uzskata par sev atbilstīgu un taisnīgu. Hajeks rakstīja, ka labklājības valsts ir korporatīva sistēma, kuru laiku pa laikam satricina ienākuma sadalīšanas un pārdalīšanas konflikti. Konfliktu galarezultāts ir labklājības zaudēšana. Labie nodomi, kādi nepārprotami ir labklājības valsts koncepcijas autoriem, negaidīti un neplānoti noved pie sliktiem rezultātiem. Sliktie rezultāti ir maksa par atkāpšanos no liberālisma, kad valsts nevis stiprina tirgu un konkurenci, bet uzņemas tirgus funkcijas — resursu un ienākumu dalīšanu. Atšķirībā no centrālās plānošanas sistēmas vērtējuma Hajeka brīdinājumus par “labklājības valsts” uzplaukumu ilgu laiku neuztvēra nopietni. Sociālās infrastruktūras attīstību uzskatīja par acīmredzamu un beznosacījumu ieguvumu. Tikai 80. gados beidzot tika apzinātas tās pārmērīgās izaugsmes sekas. Spriežot pēc plaukstošajiem “labklājības valsts” privatizācijas projektiem, šķiet, ka arī šajā gadījumā viņš izrādījies tālredzīgāks par saviem progresīvajiem kritiķiem.
Ceļu uz kalpību var uzskatīt par robežšķirtni starp agrīno un vēlīno Hajeku. No 40. gadu vidus viņa zinātniskās darbības virziens mainījās, pētījumi ekonomikas teorijas jomā pamazām deva vietu vispārīgākiem sociālfilozofiskiem pētījumiem. Lai pretotos totalitārismam, kā Hajeks skaidri saprata pēc Ceļa uz kalpību, nepietiek tikai brīdināt par tajā mītošajām briesmām — ir jāaizstāv klasiskā liberālisma pozitīvās programmas dzīvotspēja, jāparāda juridiskā un politiskā iespēja brīvas sabiedrības ideālus īstenot praksē. Turpmākajos gados viņš strādāja pie zinātniskiem darbiem ar daudzpusīgiem starpdisciplināriem pētījumiem, iekļaujot zinātniskās metodoloģijas, teorētiskās psiholoģijas, vēstures un tiesību, antropoloģijas un ekonomikas, politikas zinātnes un ideju vēstures aspektus.
Šī Otrā pasaules kara laikā (1944) sarakstītā grāmata izrādījusies tik pravietiska arī 21. gadsimtam, ka lasot vienkārši aizraujas elpa. Var lasīt un brīnīties, kā pat pirms kara beigām autoram izdevies tik detalizēti paredzēt visas pēckara un īpaši šodienas politiskās norises. Visi nākotnes notikumi pasaulē, kuri norisinās burtiski šeit un tagad, tiek prognozēti tik rūpīgi, ka, lasot šo grāmatu, vienkārši nevar noticēt savām acīm. Ja recenziju par šo grāmatu vajadzētu formulēt vienā vārdā, tad tas būtu: izlasi!
